Internets: http://www.urboekologija.lv
E-pasts: urbo@internet.lv; urboekologija@gmail.com
Tel.: (+371) 67-361-553, 29-158-279, 29-150-482

Pokaiņu meža fenomens kopš deviņdesmitajiem gadiem ir radījis tik lielu interesi, ka, visticamāk, tur drīz būs pabijusi vai visa Latvija - tāpat kā Tērvetē vai Siguldā. Atšķirība ir tā, ka par Pokaiņiem uzskati ir pilnīgi pretēji: vieni smeļas tur dziedniecisku enerģiju, citiem ir negatīvas izjūtas; vieni to dēvē par senču svētvietu, citi - par dabas anomāliju. Šķiet, vismazāk ir to, kuri apgalvotu, ka šeit patiešām nav nekā dīvaina. Izskaidrojumu Pokaiņiem vēl nav iespējams rast, taču pārdomām piedāvājam vairāku speciālistu un zinātnieku viedokļus.

Pokaiņu mežs un tā atklājums

Pokaiņu mežs atrodas četrpadsmitajā kilometrā, braucot no Dobeles uz Īli. Kopējā Pokaiņu meža masīva platība ir apmēram 500 ha, kas pieder VAS Latvijas valsts meži. Taču apmeklētājiem atvērta tikai neliela šīs teritorijas daļa. Šī vieta pārsteidz ar Zemgalei netipiskiem stāviem pauguriem un dziļām gravām. 90. gadu sākumā meža strādnieki, veicot darbus cirsmās, zem sūnām uzgāja neparastus akmens krāvumus. Sākās pētījumi. Svētvietu pētniece Rasma Rozīte, latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieks Ivars Vīks un citi entuziasti rīkoja akmeņu attīrīšanas talkas, kurās piedalījās daudz cilvēku. Pamazām atklājās gan atsevišķi lieli akmeņi, gan kaudzēs sakrauti, gan terasēs iebūvēti akmeņi, gan akmeņiem izliktas «upes» un takas. Dziednieki un ekstrasensi pēc sajustajiem strāvojumiem deva akmeņiem vārdus: Mātes, Tēva, Līgavas akmens, Cūskakmens, Akmens viesis u. c. Viņi izvirzīja tēzi, ka šeit kādreiz bijusi nozīmīga svētvieta. Savukārt zinātnieki atturas no šāda apgalvojuma, vien atzīstot, ka Pokai-ņi ir enerģētiska vieta, ko var izskaidrot ar ģeoloģiskajām īpatnībām.

Ivara Vīka teorija par Pokaiņiem

Senlaiku pētnieks Ivars Vīks bija viens no tiem, kas devis lielāko ieguldījumu Pokaiņu sakopšanā, pētīšanā un to leģendas radīšanā. Viņa grāmatā Mūsu dižā senatne izklāstīta viņa izpratne par Latvijas senāko vēsturi, kurā Pokaiņiem ierādīta ļoti ievērojama vieta: «Pokaiņi ir plašs seno svētvietu kopums, kam bija izcila nozīme ne tikai mūsu zemes, ne tikai Eiropas, bet visas cilvēces vēsturē. ..Pokaiņi ir senā Gaismas pils, kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības.» Viņaprāt, šie ir tikai pirmie Pokaiņi, pavisam ir pieci Pokaiņi, kas veido svētvietu sistēmu apmēram 10 kvadrātkilometru lielā platībā ar diviem miljoniem elementu.

Astoņi speciālistu viedokļi

Pokaiņu pauguraini viņš neuzskatīja tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku) veidojumu -«šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes». Kā tādas viņš nosauc terasi Debesu kāpnes, zemes un akmeņu veidojumu kopu Dižā seja, kurā ietilpst arī akmeņiem bruģēti divi ezeriņi Dižās acis, u. c. I. Vīks arī uzskatīja, ka akmeņi, kas veido Pokaiņu krāvumus un veidojumus, ir nesti no tālienes. «Ne tuvākā, ne arī tālākā apkārtnē, pat līdz 100 km no Pokai-ņiem, tādi akmeņi nav atrodami kaut cik nozīmīgā daudzumā. ..Senatnē Pokaiņos ik gadu ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk nekā tūkstoti kilometru. Vismaz miljons gaišo akmeņu liecina, cik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirms gadu tūkstošiem.» Viņš apgalvoja, ka ziņas par tālās ziemeļu zemes apciemošanu ir atrodamas sengrieķu tekstos. Uz iebildumiem, ka krāvumi varētu būt radušies, sametot čupās no laukiem novāktos akmeņus, I. Vīks atbildēja: «Tādas samestu akmeņu čupas lauku malās redzamas daudzviet Latvijā. Tajās dažāda lieluma akmeņi sasviesti, kā pagadās. Pokaiņu krāvumos ļoti pārdomāti likti vienāda veida akmeņi. Pareizos krāvumus vieno bramaņu ceļi. Katrs krāvums ir āderu krustpunktā.»

Vīks, ņemot vērā Pokaiņu ļoti sarežģīto struktūru, secināja: «Tā nevarēja būt veidota tikai apbedījumu, dziedniecības, pareģošanas un laulību rituālu vajadzībām. ..Pokaiņu sarežģītā sistēma veidota informācijas saņemšanai no citām civilizācijām un, visai iespējams, arī pārraidei.» Viņaprāt, tas noticis laikā no 6000. g.p.m.ē. līdz 2700. g.p.m.ē., kad bijuši Pokaiņu ziedu laiki. I. Vīks bija pārliecināts, ka senlatvju kultūra ir sena civilizācija: «Dainu vecums ir apmēram 60-65 tūkstoši gadu, tātad tik sena ir arī latvju kultūra, civilizācija un tauta. ..Latvju garamantas pauž tik senas un būtiskas ziņas par Visuma rašanos, uzbūvi un sakarībām kā nevieni citi senie raksti.»

Dziednieks ALDIS ĶEVIŅŠ:

- Pokaiņi, manuprāt, ir ļoti sena svētvieta. Tā ir īpaša vieta, taču par tās dziednieciskajām spējām es nesajūsminos. Domāju, ka galvenais ir saglabāt šo apvidu neskartu. Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka nebūtu vēlams no šīs vietas neko nest prom. Šajā dzīvē viss ir dzīvs, un vieta var dusmoties, tāpēc ļaudis nedrīkst izjaukt Pokaiņu dabisko līdzsvaru - uz Pokaiņiem ir jādodas kā uz baznīcu, svētību saņemot.

Pats Pokaiņos sen neesmu bijis. Pokaiņos notiek dažādas neizskaidrojamas lietas: bijušas reizes, kad esmu jutis pakausī vērstu ciešu skatienu, esmu piedzīvojis, ka zināmas takas pēkšņi pazūd, ka pārstāj darboties kompasi. Mani nepamet sajūta, ka viss šeit tiek nezināmu spēku regulēts - manuprāt, Pokaiņi ir vieta, kas ieslēdzas un izslēdzas neatkarīgi no cilvēku vēlmēm. Lai arī vieta ir īpaša, tā var atstāt nospiedošu iespaidu. Ir bijušas reizes, kad, atrodoties Pokaiņos, pārņēma sajūta, it kā man kāds teiktu: «Nu, ko tu maisies!» Kāds it kā liek apstāties, un šādās reizēs ir bijis ļoti smagi. Kopš to piedzīvoju, nevienu uz turieni vairs neesmu vedis, arī talkās vairs nepiedalos.

Līdz ar talku rīkošanu Pokaiņus apmeklēja ļoti daudz cilvēku un neskaitāmi akmeņi aizceļoja līdz ar viņiem. Taču tas nebija pareizi, jo šādi mēs mājās pārnesām svešu enerģiju. Bija pat gadījumi, ka mājās aiznestie akmeņi pēcāk pārvietojās. Pasaulē ir zināmi akmeņi, kas spēj pārvietoties paši ar savu spēku. Akmens ir ļoti enerģētisks, tas glabā informāciju. Akmens ir šūnu veidojums, kurš saņem domu spēku, un ir jāzina, ka katrai vietai ir sava enerģētika un, ja lieta ir vietai piederoša, tā atgriežas. Analoģiski notikumi tika fiksēti Ēģiptes piramīdās. Arī tur, veicot arheoloģiskos izrakumus, notika diezgan nepatīkamas lietas: vietai piederošās lietas arvien atgriezās turp, no kurienes nākušas. Pokaiņos tika atrasta arī akmens skulptūra, kas bijusi līdzīga sfinksai. Taču arī tā ir aiznesta. Iespējams, ka Pokaiņi ietilpst senā piramīdu tīklā. Par šo vietu stāsta dažādas leģendas, un viena no tām vēsta, ka šeit nav vēlams staigāt pašam uz savu galvu. Kāpēc? Ir pieņēmums, ka cilvēks var aiziet citās, nezināmās sfērās. Es ticu, ka Pokaiņi ir vieda vieta, kas glabā lielus noslēpumus, taču cilvēki vēl nav gatavi šo informāciju saņemt. Vēl nav pienācis īstais laiks, taču viennozīmīgi varu teikt, ka Pokaiņi -tas ir kaut kas ļoti īpašs.

Latvijas Universitātes profesors ģeologs OJĀRS ĀBOLTIŅŠ:

- Par Pokaiņu veidošanos varu teikt, ka šai vietai ir raksturīga izspieduma tipa reljefa forma: iz-spiedums ar valni priekšā. Sarežģītais reljefs veidojies pēdējā apledojuma laikā. Runājot par reljefu, jo sevišķi par tā veidošanos ledāja ģeoloģiskās darbības ietekmē, no ģeogrāfiskā viedokļa šī vieta nekādu izbrīnu neizraisa. Tas viss ir tikai normāli! Pokaiņos ir zināma enerģētika un, iespējams, tas ir tāpēc, ka tuvumā atrodas viens no Dobeles tektoniskā lūzuma atzarojumiem. Tektoniskā lūzuma vietām bieži raksturīga gāzu emanācija un dažādi citi starojuma veidi. Cita lieta ir akmeņu krāvumi. Šīs akmeņu kaudzes nav veidojušās dabiskā ceļā. Kad tika ņemti augsnes paraugi , zem akmeņu krāvumiem, pētnieki secināja, ka krāvumi veidoti diezgan i sen, ka tie viennozīmīgi liecina par cilvēku roku darbu.

Lai arī Pokaiņos nekādu mistiku nesaskatu, nenoliedzami tā ir enerģētiska vieta. Pats šeit esmu staigājis lielus gabalus, taču fizisku nogurumu tā arī neesmu izjutis. Kas attiecas uz starojumu, ko padomju laikos it kā uztvērusi un fiksējusi armija un i amerikāņu kosmonauti, jādomā, ka tas varētu būt saistīts ar apstākli (viens no variantiem), ka šajā vietā atrodas ārkārtīgi daudz to laukakmeņu, kas lielā koncentrācijā vienmēr rada paaugstinātu radioaktīvo fonu. Rezumējot varu teikt, ka reljefs un ieži šeit ir veidojušies dabiski, bet akmeņu krāvumi ir radīti mākslīgi. No ģeoloģiskā viedokļa, vietas nozīme ir skaidra: tā labi iederas sistēmā, kas raksturīga austrumu puses augstienei. Savukārt vēsturiskās lietas, kas saistītas ar akmens krāvumiem, vēl nav apzinātas, taču tas vairs nav ģeologu kompetencē.

Latvijas Valsts celtniecības zinātniskās pētniecības institūta / Urboekologijas sektora vadītāja \J LUDMILA KARTUNOVA:

- Ar ko Pokaiņi izraisa interesi? Bez šaubām, ar teritorijas neparastumu! Brīnumains reljefs, akmeņu kaudzes (nav zināms, kas un kad akmeņus salika kaudzēs), noslēpumaini stāsti par izstarojumiem, plazmoīdiem, it kā no akmeņiem plūstošo siltumu utt. Bet cilvēkiem taču jāzina, ko var sagaidīt no zemes, uz kuras viņi dzīvo. Piemēram, vai Pokaiņu apvidum ir ārstnieciska nozīme vai otrādi -tas izraisa patoloģijas! Katrai teritorijai piemīt atšķirīgs ietekmes komplekss - ar savu gamma un alfa radiācijas līmeni, magnētisko un gravitācijas izstarojuma intensitāti, ar saviem mikroklimatiskajiem parametriem, ģeoķīmiju utt. Kā šī iedarbība iespaido organismu, var noteikt tikai pētījumi. Bet pētījumiem, cik man zināms, līdzekļu piešķiršana pagaidām nav paredzēta. Varbūt Pokaiņu izpētē ir ieinteresēti tie, kuri izmanto šo teritoriju? Taču arī viņi neuzskata par vajadzību tērēt līdzekļus pētījumiem. Un taisnība! Noslēpums cilvēkus piesaista tikai līdz tam brīdim, kamēr tas paliek noslēpums. Var veidot visneiedomājamākās hipotēzes (kulta, kosmiskās, parapsiholoģiskās u. c.) un jaukt galvu cilvēkiem, kamēr par to nav nekādu objektīvu pierādījumu. Un tā tas būs līdz tam laikam, kamēr pie lietas ķersies valsts un veiks detalizētus zinātniskus pētījumus.

Pokaiņi kosmiskajos uzņēmumos attēloti bāli pelēkā saktas veidolā, un tā ir viena no Latvijas neparastākajām vietām tāpat kā, starp citu, viss Dobeles rajons. Vai izbrīnu nerada fakts, ka tieši šī Latvijas daļa gadsimtiem ilgi saglabājusi produktīvākās teritorijas statusu? Ne mazāk interesanta ir mīklainā Dobeles astroproblēma vai meteorīta kritiena vieta. Dzidrie Karaliskie avoti (Ķeveles avoti), Dobeles struktūra, kas perspektīvā derīga gāzes glabātavas ierīkošanai, Slagunda, Zembru ezers un daudzi citi šīs apkaimes objekti gaida savu izpēti.

Latvijas Zinātnes un dialoga centra vadītājs, matemātikas doktors, akadēmiķis ANDRIS BUIĶIS:

- Pasaules mērogā Pokaiņi nav unikāli, vietas ar augstu enerģētiku ir sastopamas daudzviet pa saulē. Kāds mans skolasbiedrs stāstīja, ka 80. ga dos tur ir bijuši celtniecības plāni, kas bija jāsaskaņo Minskā. Toreiz esot ieteikts tur neko nebūvēt, jo satelītuzņēmumi liecinot par dīvainām anomālijām. Zinu, ka amerikāņiem savukārt bija aizdomas, ka krievu militāristi tur ir uzcēluši kādas grandiozas pazemes būves, jo arī viņu satelīti rādīja kaut ko neizprotamu.

Es domāju, ka tā ir viena no tām parādībām, kas ir saistīta ar mums nezināmām un vāji izpētītām enerģijas formām.

(Citāts no žurnāla Nedēļa, 31.06.2003.)

Arheologs MĀRIS ATGĀZIS:

- Pokaiņi ir mītiem apvīta vieta, taču, no arheologa viedokļa raugoties, šajā apkaimē nekā ne parasta nav. Par Pokaiņu meža akmens krāvumiem bija zināms jau pagājušā gadsimta 30. gados, bet pirmie arheoloģiskie pētījumi Pokaiņu apvidū ir veikti 1864. gadā. Mežā ieaugušie akmens krāvumi Atmodas gados daudzus ieinteresēja no jauna. Pirmais šai vietai uzmanību pievērsa vietējais mežsargs, kurš tālāk par redzēto pavēstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoram Guntim Eniņam. Pēc Eniņa 1993. gadā žurnālā Liesma publicētā raksta par akmeņiem uzzināju arī es. Tā kā nodarbojos ar Zemgales senatnes pētīšanu, šajā apkaimē uzsāku pētniecības darbus.

Protams, saradās dažādi interesenti, tajā skaitā arī Ivars Vīks, kurš apgalvoja, ka viņš ir Pokai-ņu pirmatklājējs. Taču tā nebūt nebija. Vīka apgalvojumi ap Pokaiņiem radīja daudz mītu, un viens no tiem vēsta, ka šajā vietā esošie akmeņi it kā dziedina. Otrs ir mīts par apvidus neparasto enerģētiku. Vīka uzskats, ka akmeņus, kas veido krāvumus, cilvēki sanesuši no tālām zemēm, ka šī vieta ir kāds nozīmīgs kulta objekts, veido trešo mītu.

Kā arheologs Pokaiņus es dēvētu par senvietu kompleksu, kurā ietilpst Vecpokaiņu senkapi (desmit uzkalniņi jeb kapiņu kalni), turpat līdzās, Metamā kalnā, atrodas arī Pokaiņu senkapi (trīs uzkalniņi) un Pokaiņu meža akmens kaudzes. Senkapi ir senas apbedīšanas vietas, bet, runājot par Pokaiņu meža akmens krāvumiem, jāteic, ka šajā jautājumā pastāv dažādi uzskati. Vietu, kas atrodas mežā, varētu definēt kā senās lauksaimniecības kompleksu ar laukiem, pļavām, ganībām, ceļiem un akmeņu kaudzēm. Tas ir samērā jauns un Latvijā līdz šim mazāk dzirdēts pieminekļu tips (ārzemēs arheologi šādus pieminekļus pēta jau 40 gadus). Pokaiņu meža akmens kaudzes, kas ir cilvēku roku krautas, tika veidotas, veicot lauksaimniecības darbus. Akmens krāvumi kalpojuši praktiskiem mērķiem - tie nožogojuši laukus no lopu ceļiem.

Veicot izrakumus, secinājām: ja reiz šajā vietā ir kapu uzkalniņi un netālu no tiem akmens krāvumi, tad Pokaiņos ir atradusies apdzīvota vieta. Jautājums: kur atradusies senā dzīvesvieta? Tam arheoloģisku apstiprinājumu mēs neesam guvuši, jo šādi izrakumi nav veikti. Taču, ja cilvēki šeit ir apbedīti, tad viņi ir arī strādājuši un kaut kur dzīvojuši.

Kā arheologs negribu piekrist, ka akmens krāvumi bijuši kulta vieta. Pokaiņu mežā atrodas divi lieli akmeņi, taču vērā ņemami atradumi un atklājumi saistībā ar šiem akmeņiem nav atrasti. Jā, protams, tur ir kaut kādi atradumi, bet ne saistīti ar upurēšanu. Par šiem diviem akmeņiem nav savākta arī nekāda folklora, radušies vien mīti un

patvaļīgi akmeņu apzīmējumi. Savādāk ir ar kapeņu kalniem - par tiem nostāsti tomēr ir saglabājušies. Kā arheologs palieku pie uzskata, ka akmeņi nav nesti no tālām zemēm. Un arī tam, ka Pokaiņi ir pasaules mēroga kulta vieta, es nepiekrītu.

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes dabas ģeogrāfijas katedras docents IVARS STRAUTNIEKS:

- Droši vien esat lasījuši dabas entuziasta Ivara Vīka sensacionālās publikācijas par laukakmens krāvumiem Pokaiņu mežā, kas, pēc viņa domām, radušies, cilvēkiem sanesot akmeņus no visām pasaules malām. Vai tiešām tā ir? Vispirms uzmanību piesaista dabiski šķēršļotais reljefs - iegareni, režģveidā sakārtoti pauguri ar stāvām nogāzēm un dziļām ieplakām starp tiem. No kurienes Zemgales novadā tādi «kalni»? Tas nav nekas neparasts, jo Pokaiņu mežs vairs neatrodas Zemgales līdzenumā, bet Lielauces paugurainē -Austrumkursas augstienes paugurotākajā apvidū. Šādiem pauguriem Latvijā nosaukuma vēl nav, kaut gan dažās Pokaiņiem veltītās publikācijās tie ir nosaukti par ķēmiem (atsaucoties uz ģeologu agrāko gadu pētījumu rezultātiem). Rietumu ģeologi tos sauc par ledāja izspieduma un sabīdījuma pauguriem. Tie radušies pēdējā apledojuma beigās, aktīvam ledum izspiežot un sadeformējot gultnes iežus.

Paugurus veidojošais materiāls ir: smilts, grants, oļi, mālsmilts un ievērojams daudzums laukakmeņu. Laukakmeņi ir apslīpētas un noapaļotas kristālisko iežu atlūzas no kristāliskā pamatklintāja Skandināvijā (Baltijas vairoga). Tās atnesis ledājs, kurš izzuda apmēram pirms 13-14 tūkstošiem gadu. Šeit atrodami tādi laukakmeņi, kurus ģeologi sauc par vadakmeņiem - tie norāda konkrētu atlūzu izcelšanās vietu, piemēram, Ālandu granīts, Viborgas rapakivi, Tammelas uralīta profili u. c. Daži no tiem sasniedz dižakmeņu apmērus. Varu teikt, ka Pokaiņos neesmu atradis nevienu akmeni, kam tur, no Latvijas ģeoloģijas viedokļa, nevajadzētu atrasties un kas nebūtu sastopami arī citviet Latvijā.

I. Vīks rakstījis par noteiktā sistēmā (pagaidām nezināmā) veidotiem laukakmeņu krāvu miem un spēcīgu enerģētisko lauku, kas jūtams vi sā teritorijā. Šāds sensacionāls apgalvo jums Pokaiņu izpētē mudināja iesaistīties zinātniekus. Arheoloģiskie pētījumi apstiprinājuši to, ka akmens kaudzes Pokaiņu mežā ir cilvēku roku krautas, bet pateikt, vai kaudzes ir krautas noteiktā sistēmā, nevar. Vismaz nekādas saskaņas ar debess pusēm nav. Liekas, ka kaudzes sakrautas tur, kur vieglāk to bijis izdarīt, dažviet ripinot laukakmeņus lejup pa nogāzi.

Runājot par enerģētisko lauku, Vīks nav nosaucis konkrētus enerģijas veidus un avotus. Enerģija piemīt ūdens plūsmām krokotajos un sabīdītajos iežu slāņos. Ja ar enerģētisko starojumu domāts palielināts jonizējošā starojuma fons, tad jāmeklē tā saistība ar daudzajiem akmeņiem. Ar mēraparātiem konstatējamā enerģija ir radioaktīvais starojums, kas ir paaugstināts granītiskā sastāva laukakmeņiem. Pokaiņu apkārtnes pauguriem raksturīgie neliela spiediena ūdeņi un lielā laukakmeņu koncentrācija vien jau akumulē enerģiju, kas ievērojami var atšķirties no citām teritorijām. Ja ar enerģētisko starojumu domātas ģeofiziskas anomālijas, tad principā tādas ir iespējamas, jo Pokaiņi atrodas tektoniska lūzuma tuvumā, kas atzarojas no lielās Liepājas-Saldus-Slokas lūzuma zonas. Ar lūzuma zonām parasti saistās vairāk vai mazāk izteiktas anomālijas. Iespējams, ka tās ietekmējusi arī ledāja iedarbība. Ledāja lielā masa (ledāja biezums Latvijā pārsniedza 2 km!), iedarbojoties uz zemes garozu, mēdz aktivizēt, it kā atjaunot tektoniskos lūzumus.

Pokaiņu gide AINA VEIDMANE:

- Pastāv pieņēmums, ka Pokaiņi ir sena senču svētvieta. Daudzi ekskursanti vaicā: cik tad Pokaiņiem ir gadu? Pokaiņu patieso vecumu neviens nekad nepateiks, bet vai tad tas ir svarīgi? Citi uzskata, ka Pokaiņi ir tik veci kā Zeme un mūsu civilizācija. Pokaiņi ir īpatnēja vieta, jo šeit no zemes izstaro liela enerģija, un tā var būt cilvēkam pozitīva un arī ne tik labvēlīga. Tikai ļoti spējīgs zintnieks spētu noteikt katras Pokaiņu vietas, tās izstarotās enerģijas ietekmi uz cilvēku. Diemžēl tik apdāvinātu cilvēku, kas to varētu pateikt, mūsu laikos vairs nav. Mēs, gidi, kas strādājam Pokaiņos, ikdienā staigājot pa šīm vietām, jūtam, kā mainās enerģija dažādos punktos.

Ir ļoti daudz cilvēku, kas uz šejieni brauc ar cerībām izārstēties, un ir cilvēki, kuri cerēto gūst, bet ir arī tādi, kuri no šīs vietas negūst pilnīgi neko. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, viņa atvērtības un labajām domām. Manuprāt, Pokaiņi cilvēkam var palīdzēt, ja viņš īstajā laikā ir nonācis īstajā vietā, un šādu gadījumu netrūkst. Mums ir zināmi to cilvēku vārdi, kuri Pokaiņos tiešām ir atveseļojušies. Taču šie cilvēki par to stāsta reti, jo, pēc  viņu uzskatiem, tā ir Dieva dota dāvana.

Pokaiņi vēl nav izpētīta un līdz galam apzināta vieta, un neviens arī nezina, kā to enerģiju izmantot. Tāpēc pastāv uzskats, ' ka vēl nav pienācis īstais Pokaiņu laiks.

Kontaktinformācija

Tel./fakss: (+371) 673-61-553
Mob. tel.: (+371) 291-58-279; 291-50-482

http://www.urboekologija.lv 
E-pasts: urbo@internet.lv; urboekologija@gmail.com